PATIESI!

Attēlā: nieres vai kaut kā tā

Iekšķīga vai ārīga vaina, negadījumā gūta trauma vai sāpošs zobs — pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājiem jau daudzus gadus nav ne mazākās vajadzības meklēt palīdzību pie valsts veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem pilsētas lauku teritorijas smirdīgajā poliklīnikā vai izgrūst baltu naudu par apšaubāmiem pakalpojumiem ārstu privātpraksēs. Viņi zina, ka palīdzība ir turpat līdzās, rokas stiepiena attālumā, pie tautā populārā un mūždien atsaucīgā kaktu daktera Vairoņa Glūdas (57).

«Ja nebūtu mūsu Vairoņa, es pat nezinu, ko mēs iesāktu,» savu sāpi neslēpj Glūdas ilggadējā paciente Gunita. «Lai poliklīnikā tiktu pie konkrēta speciālista, nav svarīgi — pie augšas vai apakšas ārsta — man vispirms jāiet pie sava ģimenes ārsta. Taču rindā pie ģimenes ārsta jāgaida gandrīz divus mēnešus. Vēl tikpat jāgaida rindā pie speciālista. Tikmēr jau es sen būtu nolikusi karoti, bet tādas naudas, ko maksāt privātprakses ārstam man, protams, nav.»

Līdzīgās domās ir vairums pilsētas lauku tertorijas iedzīvotāju. Klauvē pie kurām namdurvīm gribi, ikvienam būs kāds labs vārds par Vaironi Glūdu sakāms. Nav brīnums, ka poliklīnika tikmēr nīkuļo un smird.

«Jūs tikai uzrakstiet skaidri un gaiši — es neesmu nekāds no šitiem roku uzlicējiem un zīlniekiem. Mans profils ir klasiskā medicīna. Un maķenīt senču gudrības,» sarunā strikti norāda pats Vaironis Glūda. Nē, medicīniskas izglītības gan viņam neesot, jo «kāda jēga tos daudzos gadus mācīties augstās skolās, ja tur tev neko pa īstam un praktiski neiemāca?»

«Mans uzskats ir tāds — vienīgais veids, kā var kaut ko iemācīties, ir mēģinājumu un kļūdu metode,» rezumē dakteris. Izraugoties kaktu daktera amatu, viņš turpinājis savas dzimtas tradīciju. Arī Glūdas māte Anita bijusi iecienīta ārste visus drūmos padomju laikus, kad saprotamu iemeslu dēļ ar šo arodu bijis jānodarbojas slepus. Tieši viņa Vaironim ierādījusi pirmos kaktu medicīnas soļus — pirmo abortu, izmantojot tā dēvēto adāmadatas metodi, viņš veicis, būdams četrpadsmit gadu vecumā.

«Tā tās lietas aizgāja. Sāka nākt cilvēki ar savām problēmām, un es savā prātā funktierēju, kā tās atrisināt,» tagad atceras jau pieredzējušais ārsts. «Un vēl es jums pateikšu vot ko — tagad visi runā par tām ārstu algām un pateicībām. Viss ir pavisam vienkārši. Man neviens nekad nekādu algu nav maksājis, es saņemu tikai pateicības. Ja pacients būs beigts, nekādas pateicības nebūs. Tāpēc daru, ko varu. Un arī ar tiem valsts ārstiem tāpat vajadzētu. Nekādas algas! Un tad lai tik skatās!»

Vaicāts, vai ir kādas procedūras vai manipulācijas, kam Vaironis tomēr pašrocīgi klāt neķertos un pacientu sūtītu pie attiecīga speciālista, viņš strikti papurina galvu. «Nē, man nekas nav par grūtu. Cita lieta — reizēm pietrūkst prakses, bet tas nekas. Sāk tik darīt, un tā lieta aiziet. Man, piemēram, vēl ne reizi nav iznācis pārstādīt šito, nu nieri pārstādīt. Bet gribētos. Un ja ļoti kaut ko gribas, tas piepildās, es zinu,» ar cerību teic sirmais dakteris. ▼