Arhīvs: 2006. gada 14. June

Gaismeni tomēr izdodas pabeigt

62.jpg

Attēlā: A. Eglona prezentācija starptautiskajā mūzikas gadatirgū Losandželosā

Pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājs Aloizs Eglons (36) beidzot pabeidzis darbu pie gaismas mūzikas iekārtas jeb tā dēvētās «gaismenes», kuras izstrādi bija sācis pirms divdesmit gadiem.

«Ta nu sanācis, ka tas man tāds mūža darbs,» neslēpjot savu sajūsmu, stāsta A. Eglons. Viņa istabā no lenšu magnetofona skan «Status Quo» skaņdarbs «In The Army Now», bet pie sienas mūzikas ritmā mirgo sarkanas, zilas un dzeltenas spuldžu virtenes.

Doma par «gaismenes» izveidi A. Eglonam dzimusi vēl 1986. gadā, drīz pēc epizodiska diskotēkas «Maratons» apmeklējuma: «Viņiem tur bija tās lampiņas, tās skrienošās gaismas, un es jau tad sāku prātot, kā gan to varētu dabūt gatavu.»

Sākotnēji Aloizs Eglons, kuram pirms tam nebija nekādu ar šo nozari saistītu priekšzināšanu, bija mēģinājis iekārtā izmantot tā dēvētos dienasgaismas spuldžu «starterus». «Pagāja zināms laiks, kamēr sapratu, ka ar tiem nav nekāda aršana,» pieredzē dalās A. Eglons. «Viņi tikai tās lampiņas mirkšķina uz labu laimi, nekādu sistēmu tur ieviest nav iespējams.» Bet laiks tikmēr neglābjami bija zaudēts.

Pēc daudziem neveiksmīgos mēģinājumos aizritējušiem gadiem A. Eglons laimīgas nejaušības rezultātā atrada vecu žurnāla «Моделист-Kонструктор» numuru. «Protams, ne viss no tā man derēja, šo to vajadzēja pielāgot, šo to izgudroju pats,» ne bez lepnuma tagad atzīst A. Eglons. Visus iekārtas uzbūves smalkumus viņš neizpauž, norādīdams, ka tas ir viņa komercnoslēpums.

«Tomēr pats galvenais noslēpums ir tas, ka ikviens sapnis reiz piepildās,» smej A. Eglons un ar vieglu rokas kustību izmaina istabā valdošo vizuāli-muzikālo noskaņu. ▼