Arhīvs: 2009. gada 28. January

Kanādietis pilsētas lauku teritorijā

Attēlā: tā vieta

Pirmoreiz par kanādieti, kurš spēlē pilsētas lauku teritorijas sieviešu hokeja komandā «Sniegpārsliņas», es uzzināju no santehnikas dienesta «Labāk nekā vīrs» darbinieka Anduļa Slintes. Santehniķis pārplūstošo izlietni vienīgajā redakcijas tualetē laboja vairāk nekā trīs stundas, labprāt iesaistoties sarunās ar PATIESI! darbiniekiem un darbiniecēm, kas nespēja nociesties un apmeklēja labierīcības par spīti sveša vīrieša klātbūtnei.

«Jūs te rakstāt par visādām dīvainām lietām,» vērojot manu neveiklo rosīšanos uz poda, ierunājās Slinte. «Bet es jums teikšu tā: ir viena lieta, kas ir tik dīvaina, ka pat jums paliks šķērmi ap dūšu.» Vārdu pa vārdam, un atklājās viens no pārsteidzošākajiem faktiem manā žurnālistes karjerā. Neteikšu, ko man tas maksāja.

Lūk, ko es uzzināju. Īss dosjē: Mūvijs Dreskods (31) ir hokejists, kurš savas karjeras laikā gandrīz ieguva Sv. Pola skolas kausu Vinipegā un lepojas ar labākā snaipera godu kādā ballītē, kas izdevīgā piedāvājuma dēļ tika sarīkota vismazākajā no pilsētas ledus hallēm. Pa jokam iesniedzis savu pieteikumu dalībai Kanādas hokejistu amatieru apvienībā, Dreskods 2008. gadā uzzināja, ka par viņu interesējas hokeja komanda no Latvijas. Tā kā hokejs ir Dreskoda mūža kaislība, viņš pats nopirka sev lidmašīnas biļeti un ieradās pilsētas lauku teritorijā, kur atklājās, ka par viņu patiesībā ziņas ir ievākusi sieviešu hokeja komanda, domājot, ka Mūvijs ir Mūvija. Pārvarot visus šķēršļus, Dreskodu izdevās pieteikt komandas sastāvā. Šobrīd Dreskods sekmīgi ir aizvadījis jau piecpadsmit spēles, kļūstot par rezultatīvāko spēlētāju trešajā līgā. Man uz īsu mirkli izdevās burtiski izraut Dreskodu no viņa komandas apskāvieniem.

«Vispirms tradicionālais jautājums: kā jums patīk Latvija?»

«Jā, te ir jauki. Jaukas meitenes, daudz jauku iespēju. Visi ļoti cenšas.»

«Kāda ir sajūta, spēlējot kopā ar meitenēm, kas meistarības ziņā ir vismaz klasi, ja ne divas zemāk par jums?»

«Jā, sajūta ir jauka, meitenes ir jaukas. Par meistarību runājot, tas nav tiesa, daudzām no viņām ir zināmi tādi paņēmieni, kas man bija kā jaunatklājums. Tas ir jauki. Bet mums jācenšas vairāk.»

«Vai ilgojaties pēc dzimtenes?»

«Jūs domājat Kanādu? Tā ir ļoti jauka! Labākā valsts pasaulē. Nē, neilgojos.»

«Vai tad jums kā hokejistam tur nebūtu daudz plašāks darba lauks?»

«Kā kam? Hokejistam? Nu nē, kā hokejists, ja jūs tā to saucat, es kaut ko varu nozīmēt tikai Latvijā.»

«Es zinu, kas tas ir noslēpums, bet varbūt mazliet pacelsiet priekškaru… Kāda ir noskaņa ģērbtuvē pēc zaudētas spēles? Kā jūs atjaunojat savu pašapziņu?»

«Noskaņa ir ļoti jauka neatkarīgi no spēles rezultāta. Meitenēm itin nekas nav jāatjauno, man gan. Izmantoju parastos līdzekļus. Tie darbojas tīri jauki. Domāju, ka man tomēr jācenšas vairāk.»

«Vai esat domājis par spēlēšanu «Rīgas Dinamo» sastāvā?»

«Jā, domāju par to ļoti bieži, tomēr jāsaprot, ka tā ir pavisam cita līga. Vīriešu.»

«Novēlu jums un pārējām meitenēm veiksmi turpmākajās spēlēs!»

«Paldies, jūs bijāt ļoti jauka! Mēs centīsimies!» ▼