Attēlā: ļaujoties siltajam vējam
Līdz ar siltāku laiku Rīgas dārzos un parkos atkal sastopami kādas retas, tomēr daudzām teiksmām un nostāstiem apvītas sugas pārstāvji. «Es uzskatu, ka mēs esam vienā līmenī kaut vai ar to pašu Santaklausu,» bārdā smej Mārtiņš (vārds mainīts), kas saulainā pavasara dienā devies savās dienišķajās gaitās pa Lielajiem kapiem.
Nolūkojies piesaulītē sēdošu romantiski noskaņotu jauniešu pāri, Mārtiņš nesteidzīgi viņiem tuvojas un ar ievingrinātu kustību pārsteigto jauniešu acu priekšā paver savu pelēko mētelīti.
«Darbs nav grūts, bet atbildīgs,» piebilst Mārtiņš pēc tam, kad arī PATIESI! korespondenti ir iepazīstinājis ar saviem amata rīkiem. Nekādas arodorganizācijas vai kluba šīs senās profesijas pārstāvjiem pagaidām neesot. «Mēs viens otru vienkārši pazīstam. Ir arī vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki,» stāsta Mārtiņš. «Cenšamies nepārkāpt viens otra medību lauka robežas, un caurmērā uz vienu parku sastopams tikai viens īpatnis. Es kategoriski iebilstu, ka mūs jauc ar tā sauktajiem «konfekšu onkuļiem». Varbūt varētu palikt pie apzīmējuma «vērmanīši»?» ▼
2007. gada 10. maijs • Kategorija: Daba • 3 komentāri
(pl. 11.50, 10.05.2007)
:))) nu jāsaka, Arkādijas parku jau izsenis krietni liels skaits šo jauko vīriņu ar spīdošajām actiņām izvēlējušies par medību lauku savu skaisto amata rīku izrādīšanai.. varbūt tomēr “arkādiji” jebšu “rādiji”..
(pl. 12.52, 10.05.2007)
Virinātāji, virinātāji vulgaris. Folklora vēstī, ka viņi uzdarbojas arī daudzstāvu ēku liftos brīdi pirms izkāpšanas.
(pl. 01.27, 12.05.2007)
Lielajos kapos, pa celjam uz skolu