Kategorijas «Mūsu cilvēks» arhīvs
Pilsētas lauku teritorijas iedzīvotāju Modri Modri (29) šorīt sagaidīja nepatīkams pārsteigums, kad viņš saprata, ka viņa viedtālrunis nakts laikā nav sācis degt. Viņš bija sarūgtināts, ka nakts laikā nav izplatījušās liesmas. Modris ir pārliecināts, ka nav vienīgais, kurš naktī mēdz atstāt lādēties viedtālruni cerībā nodedzināt māju un mirt, tāpēc viņš aicina arī citus nelolot cerības, ka šāds plāns varētu izdoties. ▼
Attēlā: nauda
Pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājs Modris Pleckājis (23) gandrīz laimējis 12,2 miljonus eiro, ziņo PATIESI! korespondents, kurš kopā ar Pleckāji vakar svinēja Somijas nacionālā dzejnieka Runeberga dienu.
Vakara gaitā korespondents uzzināja, ka Pleckājis pagājušā gada oktobrī, atrodoties tūrisma braucienā Somijā, gandrīz esot iegādājies nacionālās loterijas biļeti, taču pēdējā mirklī pārdomājis, tāpēc laimestu, kas tiek uzskatīts par lielāko šīs valsts vēsturē, esot saņēmis kāds cits. ▼
2013. gada 6. februāris • Kategorija: Ekonomika, Mūsu cilvēks • Pievienot komentāru
Atkarībā no iedarbības uz centrālo nervu sistēmu (CNS) basketbolists Šķēle un narkologi izšķir piecas galvenās narkotiskās darbības vielu grupas:
• Stimulatori — vielas ar uzbudinošu, stimulējošu darbību (kofeīns, kokaīns, efedrons, amfetamīns u. c.)
• Depresanti — vielas ar CNS nomācošu, nomierinošu darbību (opiāti — opijs, morfijs, kodeīns, heroīns; barbiturāti; seduksens, u. c. trankvilizatori, alkohols u. c.)
• Halucinogēni — vielas, kas izraisa halucinācijas (LSD — lizergīnskābes dietilamīds; nosacīti — hašišs un marihuāna).
• Nikotīns no citām minētajām narkotiskajām vielām neiedarbojas uz galvas smadzeņu garozu, bet uz labsajūtu regulējušiem zemgarozas centriem, tomēr izraisa atkarību; ir viegls stimulators.
• Gaistošie organiskie šķīdinātāji — (acetons, benzīns, benzols u. c.). Iedarbība toksiska, izraisa reibumu un lielās devās pat halucinācijas.
(No www.klubs.lv.) ▼
2009. gada 28. augusts • Kategorija: Joki, Mūsu cilvēks • 1 komentārs
Septembra otrajā pusē Latvijā varētu ierasties kārtējais Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) mesija, vakar žurnālistiem sacīja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis (JL). ▼
Attēlā: tā vieta
Pirmoreiz par kanādieti, kurš spēlē pilsētas lauku teritorijas sieviešu hokeja komandā «Sniegpārsliņas», es uzzināju no santehnikas dienesta «Labāk nekā vīrs» darbinieka Anduļa Slintes. Santehniķis pārplūstošo izlietni vienīgajā redakcijas tualetē laboja vairāk nekā trīs stundas, labprāt iesaistoties sarunās ar PATIESI! darbiniekiem un darbiniecēm, kas nespēja nociesties un apmeklēja labierīcības par spīti sveša vīrieša klātbūtnei.
«Jūs te rakstāt par visādām dīvainām lietām,» vērojot manu neveiklo rosīšanos uz poda, ierunājās Slinte. «Bet es jums teikšu tā: ir viena lieta, kas ir tik dīvaina, ka pat jums paliks šķērmi ap dūšu.» Vārdu pa vārdam, un atklājās viens no pārsteidzošākajiem faktiem manā žurnālistes karjerā. Neteikšu, ko man tas maksāja.
Lūk, ko es uzzināju. Īss dosjē: Mūvijs Dreskods (31) ir hokejists, kurš savas karjeras laikā gandrīz ieguva Sv. Pola skolas kausu Vinipegā un lepojas ar labākā snaipera godu kādā ballītē, kas izdevīgā piedāvājuma dēļ tika sarīkota vismazākajā no pilsētas ledus hallēm. Pa jokam iesniedzis savu pieteikumu dalībai Kanādas hokejistu amatieru apvienībā, Dreskods 2008. gadā uzzināja, ka par viņu interesējas hokeja komanda no Latvijas. Tā kā hokejs ir Dreskoda mūža kaislība, viņš pats nopirka sev lidmašīnas biļeti un ieradās pilsētas lauku teritorijā, kur atklājās, ka par viņu patiesībā ziņas ir ievākusi sieviešu hokeja komanda, domājot, ka Mūvijs ir Mūvija. Pārvarot visus šķēršļus, Dreskodu izdevās pieteikt komandas sastāvā. Šobrīd Dreskods sekmīgi ir aizvadījis jau piecpadsmit spēles, kļūstot par rezultatīvāko spēlētāju trešajā līgā. Man uz īsu mirkli izdevās burtiski izraut Dreskodu no viņa komandas apskāvieniem.
«Vispirms tradicionālais jautājums: kā jums patīk Latvija?»
«Jā, te ir jauki. Jaukas meitenes, daudz jauku iespēju. Visi ļoti cenšas.»
«Kāda ir sajūta, spēlējot kopā ar meitenēm, kas meistarības ziņā ir vismaz klasi, ja ne divas zemāk par jums?»
«Jā, sajūta ir jauka, meitenes ir jaukas. Par meistarību runājot, tas nav tiesa, daudzām no viņām ir zināmi tādi paņēmieni, kas man bija kā jaunatklājums. Tas ir jauki. Bet mums jācenšas vairāk.»
«Vai ilgojaties pēc dzimtenes?»
«Jūs domājat Kanādu? Tā ir ļoti jauka! Labākā valsts pasaulē. Nē, neilgojos.»
«Vai tad jums kā hokejistam tur nebūtu daudz plašāks darba lauks?»
«Kā kam? Hokejistam? Nu nē, kā hokejists, ja jūs tā to saucat, es kaut ko varu nozīmēt tikai Latvijā.»
«Es zinu, kas tas ir noslēpums, bet varbūt mazliet pacelsiet priekškaru… Kāda ir noskaņa ģērbtuvē pēc zaudētas spēles? Kā jūs atjaunojat savu pašapziņu?»
«Noskaņa ir ļoti jauka neatkarīgi no spēles rezultāta. Meitenēm itin nekas nav jāatjauno, man gan. Izmantoju parastos līdzekļus. Tie darbojas tīri jauki. Domāju, ka man tomēr jācenšas vairāk.»
«Vai esat domājis par spēlēšanu «Rīgas Dinamo» sastāvā?»
«Jā, domāju par to ļoti bieži, tomēr jāsaprot, ka tā ir pavisam cita līga. Vīriešu.»
«Novēlu jums un pārējām meitenēm veiksmi turpmākajās spēlēs!»
«Paldies, jūs bijāt ļoti jauka! Mēs centīsimies!» ▼
2009. gada 28. janvāris • Kategorija: Mūsu cilvēks, Sports • 4 komentāri
Attēlā: pagātne visās šī vārda nozīmēs
Pat piektklasniekam ir zināms, ka Latvijā ražo pasaulē visgaršīgākās šprotes, viskvalitatīvākos mikrofonus un sniedz vispieejamākos seksa pakalpojumus. Tagad šīm mūsu valsts vizītkartēm var pievienoties vēl viens sasniegums — pilnīgi jauna trīsdimensiju attēlu veidošanas tehnoloģija, kuras nosaukums ir HREN.
PATIESI! izbraukuma korespondente vērsās ar jautājumiem pie HREN konsorcija valdes priekšsēdētāja Mairoņa Zilgaļa (17), kurš ir pilsētas lauku teritorijā jau septiņus gadus topošā lokālā kabeļtelevīzijas tīkla izveidošanas iniciatīvas grupas vadītājs.
«Es nebūšu oriģināla, bet pats pirmais jautājums būs: ko nozīmē HREN?»
«Grūti būt oriģinālam, atbildot uz šādu jautājumu, ha-ha, bet es pamēģināšu. Tas nav tas, ko jūs varbūt nodomājāt, tā ir abreviatūra pilnajam nosaukumam angļu valodā, «Hyper Real Effects — Now!», kas izrādījās pārāk garš, lai to uzdrukātu uz vizītkartēm, ko veicināšanas akcijas laikā visiem bez maksas piedāvāja pilsētas lauku teritorijas fotosalons.»
«Vai jūs, lūdzu, varētu īsumā aprakstīt jauno tehnoloģiju?»
«Protams! Visiem ir labi zināmas 2D un 3D tehnoloģijas, kas veido attēlu, modelējot priekšmetus, vidi, dzīvas būtnes, pat visu pasauli ar datora palīdzību. Taču līdz pat šim brīdim ir lietas, ko šīs tehnoloģijas nespēj atainot pilnībā. Te nav runa tikai par attēlu, te jāņem vērā arī skaņa, smarža, ķermeniskās sajūtas… Pirms gada, mokoties ar problēmu, ka lielai daļai no mūsu topošā kabeļtelevīzijas tīkla abonentiem televizori joprojām rāda tikai vecajā SECAM standartā, tātad tikai melnbalti, plus vēl tas, ka daudzi būtu ar mieru maksāt šo to, bet nespēj «pacelt» kabeļa ievilkšanu, mēs atgriezāmies pie problēmas saknes. Kas ir televīzija? Novecojusi 2D tehnoloģija ar smieklīgi zemu izšķirtspēju un vāju 3D imitāciju dažās filmās vai raidījumu galviņās. Un sapratām, ka labāk ieguldīt nākotnes tehnoloģijā, nevis dzīties pakaļ pagātnes rēgiem.»
«Kāda tad ir jūsu tehnoloģijas būtība?»
«Tikai pacietību! Tad mēs veicām pirmos eksperimentus. Parādījām cilvēkiem kadrus no pilnībā 3D modelētās filmas «Final Fantasy» un likām salīdzināt ar dzīviem celtniekiem, kas flīzēja mūsu ofisa tualeti. Un zināt ko? Visi atzina, ka celtnieki izskatās reālāk! Tā filma izmaksāja simtiem miljonu un tapa daudzus gadus, bet mēs varējām šos efektus pārspēt praktiski bez kapitālieguldījumiem un pāris sekundēs!»
«Tad jau Holivuda, Bolivuda un pārējie būs gatavi jūs nogalināt vai maksāt miljonus, ne tā?»
«Iespējams, bet pagaidām mēs turpinām izmēģinājumus. Ar pāris darbiniekiem apstaigājam pilsētas lauku teritoriju un rādām HREN gan vizuāli, gan ar vārdiem, gan iespaidojot fiziski. Un cilvēki ir ar mieru maksāt! Mēs neprasām daudz — patiesībā naudu, kas ir salīdzināma ar saldējuma cenu. Bet, tā kā strādājam ar simtiem cilvēku un regulāri, darbs sāk atmaksāties. Protams, vēl joprojām ir jomas, kurās tradicionālā trīsdimensiju datorgrafika ir pārāka, taču domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, pirms mūsu HREN sasniegs tādu pašu cenas attiecību pret rezultātu, arī strādājot ar miljonu auditorijām.»
«Atliek tikai novēlēt jums veiksmi un neatlaidību, nesot mūsu mazās valsts vārdu pasaulē!»
«Paldies!» ▼
2008. gada 4. jūnijs • Kategorija: Mūsu cilvēks, Tehnoloģija • 5 komentāri
Attēlā: skats pa logu
Siltās maija dienas atnesušas sengaidītu vēsti: Latvijas Zinātņu akadēmijas līdzstrādnieki profesora Bruno Kusta vadībā ir atklājuši visu, kas līdz šim vēl nav ticis atklāts. Tas izrādījies daudz vienkāršāk, nekā uzskatīts līdz šim, profesors atzina sarunā ar PATIESI! Ar profesoru tikāmies viņa mājīgajā kabinetā, no kura paveras brīnišķīgs skats uz Daugavas plašumiem. Sirmais, bet joprojām enerģijas pārpilnais zinātnieks, kurš pagājušajā gadā nosvinējis jau 50 darba gadu jubileju, uz jautājumiem atbildēja ar vieglu smaidu, tomēr mums ne mirkli neradās sajūta, ka viņa vārdus varētu uztvert nenopietni.
«Sakiet, ko tieši jūs esat atklājuši?»
«Visu.»
«Kā tas iespējams? Neatrisināto jautājumu loks taču ir tik plašs, un ar katru jaunu atklājumu ir skaidrs, ka mīklu kļūst tikai vairāk…»
«Tieši tā! Jūs pilnīgi pareizi esat uztvērusi problēmas būtību. Tieši šī sarežģītā un psiholoģiski neizturamā situācija diktēja nepieciešamību atklāt visu un uzreiz.»
«Tātad jūs esat izveidojuši vienotā lauka teoriju?»
«Nē.»
«Vai tas nozīmē, ka šāda teorija vispār nav iespējama?»
«Var jau gadīties.»
«Tad kā ar gravitācijas vadīšanu?»
«Nekā.»
«Tas īsti nesaskan ar jūsu apgalvojumu, ka esat atklājuši visu…»
«Lieliski saskan! Redzat, zinātnes priekšā stāvošo uzdevumu saraksts ir tik garš, ka uzskatāms par neizsmeļamu, tātad bezgalīgu. Atrisinātie uzdevumi un pat uzdevumi, par kuriem zināms, ka tie jāatrisina, sauksim šo kopu par A, veido bezgalīgi mazu daļu no kopējā saraksta, un šī iemesla dēļ A var tikt noapaļots uz nulli. Tāpēc mierīgi var pieņemt, ka pagaidām nezināmo uzdevumu loks, sauksim to par N, jau ir atklāts, jo no tā nekas nemainās!»
«Man ir grūti izsekot domai…»
«Paskaidrošu vienkāršāk. Lūk, mans rakstāmgalds. Katru dienu berzes rezultātā no tā nokrīt lakas daļiņas. Kas ir rakstāmgalds: tas, kas paliek, vai tas, kas nokrīt?»
«Tas, kas paliek.»
«Nepareizi! Rakstāmgalda nav vispār! Rakstāmgaldu nevar uzskatīt par rakstāmgaldu, jo tas, ko mēs šodien saucam par rakstāmgaldu, kaut kad sabirzīs putekļos pavisam, un noteikt skaidru robežu starp šiem stāvokļiem nav iespējams. Rakstāmgalds ir tikai abstrakta ideja. Daļiņas, kas no tā nokrīt, par rakstāmgaldu var saukt vēl mazāk. Līdzīgi ir ar nezināmo zinātnes problēmu loku. Neuzzinot par tām, nav iespējams pierādīt, ka tās nav atrisinātas. Tās paliek abstraktas idejas līmenī, un mēs varam droši pieņemt, ka tās ir atrisinātas, tāpat kā mēs pieņemam, ka šis veidojums ir rakstāmgalds.»
«Bet kā tad ar vienotā lauka teoriju? Tā taču nav atklāta!»
«Vienotā lauka teorija pieder pie kopas A, par kuru jau vienojāmies, ka to var ignorēt.»
Man atlika tikai noliekt galvu profesora gudrības priekšā. ▼
2008. gada 10. maijs • Kategorija: Mūsu cilvēks, Zinātne • 8 komentāri
Attēlā: nieres vai kaut kā tā
Iekšķīga vai ārīga vaina, negadījumā gūta trauma vai sāpošs zobs — pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājiem jau daudzus gadus nav ne mazākās vajadzības meklēt palīdzību pie valsts veselības aprūpes sistēmas darbiniekiem pilsētas lauku teritorijas smirdīgajā poliklīnikā vai izgrūst baltu naudu par apšaubāmiem pakalpojumiem ārstu privātpraksēs. Viņi zina, ka palīdzība ir turpat līdzās, rokas stiepiena attālumā, pie tautā populārā un mūždien atsaucīgā kaktu daktera Vairoņa Glūdas (57).
«Ja nebūtu mūsu Vairoņa, es pat nezinu, ko mēs iesāktu,» savu sāpi neslēpj Glūdas ilggadējā paciente Gunita. «Lai poliklīnikā tiktu pie konkrēta speciālista, nav svarīgi — pie augšas vai apakšas ārsta — man vispirms jāiet pie sava ģimenes ārsta. Taču rindā pie ģimenes ārsta jāgaida gandrīz divus mēnešus. Vēl tikpat jāgaida rindā pie speciālista. Tikmēr jau es sen būtu nolikusi karoti, bet tādas naudas, ko maksāt privātprakses ārstam man, protams, nav.»
Līdzīgās domās ir vairums pilsētas lauku tertorijas iedzīvotāju. Klauvē pie kurām namdurvīm gribi, ikvienam būs kāds labs vārds par Vaironi Glūdu sakāms. Nav brīnums, ka poliklīnika tikmēr nīkuļo un smird.
«Jūs tikai uzrakstiet skaidri un gaiši — es neesmu nekāds no šitiem roku uzlicējiem un zīlniekiem. Mans profils ir klasiskā medicīna. Un maķenīt senču gudrības,» sarunā strikti norāda pats Vaironis Glūda. Nē, medicīniskas izglītības gan viņam neesot, jo «kāda jēga tos daudzos gadus mācīties augstās skolās, ja tur tev neko pa īstam un praktiski neiemāca?»
«Mans uzskats ir tāds — vienīgais veids, kā var kaut ko iemācīties, ir mēģinājumu un kļūdu metode,» rezumē dakteris. Izraugoties kaktu daktera amatu, viņš turpinājis savas dzimtas tradīciju. Arī Glūdas māte Anita bijusi iecienīta ārste visus drūmos padomju laikus, kad saprotamu iemeslu dēļ ar šo arodu bijis jānodarbojas slepus. Tieši viņa Vaironim ierādījusi pirmos kaktu medicīnas soļus — pirmo abortu, izmantojot tā dēvēto adāmadatas metodi, viņš veicis, būdams četrpadsmit gadu vecumā.
«Tā tās lietas aizgāja. Sāka nākt cilvēki ar savām problēmām, un es savā prātā funktierēju, kā tās atrisināt,» tagad atceras jau pieredzējušais ārsts. «Un vēl es jums pateikšu vot ko — tagad visi runā par tām ārstu algām un pateicībām. Viss ir pavisam vienkārši. Man neviens nekad nekādu algu nav maksājis, es saņemu tikai pateicības. Ja pacients būs beigts, nekādas pateicības nebūs. Tāpēc daru, ko varu. Un arī ar tiem valsts ārstiem tāpat vajadzētu. Nekādas algas! Un tad lai tik skatās!»
Vaicāts, vai ir kādas procedūras vai manipulācijas, kam Vaironis tomēr pašrocīgi klāt neķertos un pacientu sūtītu pie attiecīga speciālista, viņš strikti papurina galvu. «Nē, man nekas nav par grūtu. Cita lieta — reizēm pietrūkst prakses, bet tas nekas. Sāk tik darīt, un tā lieta aiziet. Man, piemēram, vēl ne reizi nav iznācis pārstādīt šito, nu nieri pārstādīt. Bet gribētos. Un ja ļoti kaut ko gribas, tas piepildās, es zinu,» ar cerību teic sirmais dakteris. ▼
2008. gada 31. marts • Kategorija: Mūsu cilvēks, Veselība • 4 komentāri
