Kategorijas «Sadzīve» arhīvs

Apgrūtināti peidžeru sakari

104.jpg

Attēlā: sakaru iekārtas liktenis neskaidrs

Nepatīkamus brīžus nācies piedzīvot pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājam Gaidim Lejiņam (37), kuru sestdien negaidot pievīla «Baltkom Plus» peidžeru sistēma.

«Pēc ilgāka pārtraukuma nolēmu aizbraukt pamakšķerēt. Ceļā devos jau ap pusnakti,» pastāstīja G. Lejiņš. Līdzi viņš paņēma savu uzticamo firmas «Motorola» peidžeri. Ar sievu Ilonu viņi bija vienojušies, ka nākamajā dienā viņa uz peidžeri atsūtīs ziņu. Viņi bija sarunājuši, ka atbrauks sievas māte un tad kopā visi dosies apkopt kapus. Taču nekāda ziņa nepienāca, un tā nu G. Lejiņš visu svētdienu nodzīvoja pa ezeru.

Kad vakarā viņš atgriezās, izrādījās, ka sievas māte ieradusies jau priekšpusdienā, tad arī Ilona sūtījusi ziņu, taču izrādījies, ka peidžeru tīkls virs nemaz nedarbojas. «Var teikt, ka viņi man pataisīja par muļķi,» sašutumu neslēpj Gaidis Lejiņš. «Kā es varu zināt, ka viņi nestrādā jau kopš 2002. gada!» ▼

Sieviete varbūt izdara pašnāvību

78.jpg

Attēlā: smieklīgā torte palika neapēsta

Pilsētas lauku teritorijas iedzīvotāja, 44 gadus vecā Emīlija Šprenglere pēkšņi nomirusi sava māsasdēla Paula Brekterbaha 18. dzimšanas dienas svinību laikā. Kā pastāstīja aculiecinieki, viņa pasniedza gaviļniekam dāvanu un kaut ko klusi teica. Nākamajā mirklī sieviete vienkārši saļima. Nekavējoties izsauktā neatliekamā medicīniskā palīdzība vairs neko nespēja palīdzēt.

Ekspertīze parādīja, ka Šprenglerei nav bijis problēmu ar veselību. «Tas izklausās dīvaini, bet viņas sirds, būdama pilnīgi vesela, vienkārši ņēma un apstājās,» pavēstīja dežūrējošais pilsētas lauku teritorijas slimnīcas ārsts.

Kad PATIESI! korespondents vaicāja satriektajam Brekterbaham, ko Šprenglere teica pirms nāves, viņš atbildēja: «Ai, parastās banālās lietas, ko jau šādās reizēs saka. Apsveica dzimšanas dienā un novēlēja, lai piepildās tas, ko es visvairāk vēloties.» ▼

Vīrietis nogaršo ķengura urīnu

65.jpg

Attēlā: vīna dārzā

Pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājs Arnis Kalnāgrūdējs, kurš jau gadu aizraujas ar vīnu degustāciju, ir pārliecināts, ka Austrālijas vīna «Kangaroo Ridge White Shiraz» bagātīgajā buķetē sajutis ķengura urīna noti. Lai veiktu šo brīnišķīgo atklājumu, vīnzinim bija nepieciešams rūpīgi degustēt četras pudeles dižciltīgā dzēriena.

«Es jau sen prātoju, kā rodas Austrālijas vīnu īpašā garša. Vīnoga taču arī Austrālijā ir vīnoga. Tātad garšu ietekmē unikāli vietējie apstākļi. Un kas tie būtu Austrālijā? Protams, ka ķenguri. Šie simpātiskie dzīvnieki pastaigājas starp vīnogulājiem un urinē uz tiem! Paceliet vīna glāzi pret gaismu un paskatieties uz šo piesātināto, zeltaino toni! Ne velti arī uz etiķetes ir redzams ķengurs, nevis vīnogu ķekari vai kāda Austrālijas ainava. 2002. gada vīnā šī smalkā garšas nianse ir īpaši skaidri jūtama. Esmu pārliecināts, ka togad kāds ķengurēns ielavījās vīnogu spiešanas cehā un ietaisīja tieši lielajā rezervuārā,» Kalnāgrūdējs piecos no rīta aizrautīgi stāstīja citiem vīnziņiem, kuri pie galda bija aizmiguši jau pirms kādas pusstundas. ▼

Atklāj preču defektus

52.jpg

Attēlā: tipisks defekts

Kā secinājis tirdzniecības eksperts, pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājs Pēteris P., veikali burtiski ir pārbāzti ar nekvalitatīvām precēm. Pētījums izlases veidā tika veikts lielveikala kosmētikas nodaļā, sadzīves elektrotehnikas veikalā un apavu veikalā.

Pēteris iesaka pircējiem būt uzmanīgiem un pirms pirkuma veikšanas rūpīgi izpētīt preci: «Piemēram, man ļoti iepatikās «Kenzo» smaržūdens, bet, ieraugot tā cenu, sapratu, ka aromātā skaidri jūtama kaut kāda ķīmiska pieskaņa. Veļas mazgājamā mašīna ar žāvētāju izskatījās pievilcīga, bet, kad izpētīju līzinga maksājumu grafiku, atklāju, ka šāda tipa veļas mašīnām žāvētāja funkcija darbojas nepilnīgi un mehāniskās daļas nav pietiekoši izturīgas. Apavu veikalā man pietika paņemt rokā pirmo sandaļu pāri, kas iekrita acīs, un izpētīt uzlīmi, lai nonāktu pie slēdziena, ka iekšpuse nav pietiekoši stingra, zole nav pietiekoši mīksta, bet dizaina nav kā tāda.»

Atbilstoši Pētera teorijai, individuālais psihoekonomiskais modelis tiecas uz līdzsvara stāvokli starp pirktspēju un pieprasījumu: «Man nav naudas, lai kaut ko nopirktu, tāpēc gandarījumu sagādā fakts, ka nav jau arī nekā prātīga, ko būtu jēga pirkt.» ▼

Čempionāta gaidās

43.jpg

Attēlā: «Arēna Rīga» tiek gatavota čempionātam

Pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājs Rihards Kāds vakar vakarā sāka piesardzīgi iztaujāt paziņas par iespējām iegādāties biļetes uz Latvijas komandas spēlēm pasaules čempionātā hokejā. Tā kā čempionāts, kā zināms, norisināsies Rīgā, Kāds paziņoja, ka negrib palaist garām unikālo iespēju vērot lielo hokeju klātienē un sajust īpašo, neatkārtojamo spēles gaisotni.

«Man nav naudas, lai brauktu uz čempionātu, kad tas notiek kaut kur citur. Un, pat ja būtu, es diez vai brauktu. Bet varu un gribu atbalstīt mūsējos, kad viņi spēlē tepat, Rīgā,» ar savu viedokli labprāt dalījās Kāds. Viņš atzina, ka līdz šim informācija masu medijos par gaidāmo čempionātu bijusi ārkārtīgi skopa, tāpēc jāsāk interesēties pašam.

Uzklausījis paziņu atbildes, Kāds secināja, ka arī pārējie pilsētas lauku teritorijas iedzīvotāji dzīvo informācijas badā un barojas no pretrunīgām baumām. Tā, piemēram, daži pat uzskatīja, ka čempionāts jau beidzies. Tomēr tas ir maz ticams, jo daļa domāja, ka par čempioniem kļuvusi Zviedrija, bet Latvija ieņēmusi desmito vietu, bet citi kā caur miglu atcerējās, ka Latvija palikusi vien sešpadsmitā, bet uzvarējusi Somija. ▼

Aculiecinieks: spēle bija ārkārtīgi garlaicīga

38.jpg

Attēlā: nenotiek nekas interesants

Kad pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājs, neliela gatera īpašnieks Valdemārs Lūsis (43) posās uz Rīgu apmeklēt vienu no Pasaules hokeja čempionāta augstākās līgas spēlēm, viņš vēl nenojauta, ka gaidāma pamatīga vilšanās. «Līdz šim biju hokeju skatījies tikai pa televizoru, un, jāsaka, iespaids bija izveidojies tāds patīkams.»

Pirmos nepatīkamos mirkļus Valdemāram Lūsim sagādāja atskārta, ka nav dzirdamas pazīstamās komentētāju balsis. «Man tomēr patīk skaidrība — gribas taču zināt, kas ir kas. Kurš spēlētājs ir ar ripu, citādi jau tai spēlei vispār nav iespējams izsekot. Tad vēl viņi dažkārt pieaicina kādu speciālistu, tā interesanti.»

Valdemāru Lūsi neapmierināja arī spēles pārredzamība. «Vispār redze man laba, tikai lasot mēdzu uzlikt brilles, taču tur nu pilnīgi neko nevarēja redzēt,» pēc spēles sūdzējās sarūgtinātais Lūsis. «Vienubrīd ripa bija mūsu laukuma pusē, bet jau nākamajā mirklī — pie pretinieku vārtiem, tam taču vispār nav iespējams ar neapbruņotu aci izsekot! Nav brīnums, ka lielākā daļa skatītāju par spēli bija zaudējuši jebkādu interesi, piedzērās un vienkārši kliedza,» Lūsis neslēpa savu sašutumu.

Nākamās dienas laikrakstos bija norādīts, ka spēle bijusi «aizraujoša» un «interesanta». «Tie ir klaji meli!» apgalvo aculiecinieks. «Televīzijas skatītājiem varbūt tāds iespaids arī radās.» Valdemārs Lūsis tomēr nenožēlo, ka apmeklējis garlaicīgo spēli. «Vienreiz jau par to vajadzēja pārliecināties paša acīm,» smej Lūsis. «Un man patīk izmēģināt visu kaut ko jaunu.» ▼

Sajūt patiesības rūgto garšu

25.gif

Attēlā: ilūzija

Pilsētas lauku rajona iedzīvotāja Jolanta B. (vārds mainīts) pēc daudziem gadiem, kas pavadīti ilūziju pasaulē, beidzot nonākusi pie nepatīkamas patiesības.

«Man ir pieci bērni, taču ne man, ne manam vīram nav darba. Tā nu sanāk, ka iztiekam ar bērnu pabalstu. Mēs visu laiku gaidījām, bet neviens par mums nelikās ne zinis, tāpēc līdz šim uzskatīju, ka manās un manas ģimenes nelaimēs vainojama valdība.»

Ilgstošu pārdomu rezultātā Jolanta B. tomēr secinājusi, ka šis pieņēmums nav gluži patiess: «Būsim reāli, mums ar vīru nav nekādas izglītības. Uldis (vārds mainīts), mans vīrs, pabeidza tikai pamatskolu, un tā nu tai dzīvē sanāca, ka tālāk nemācījās. Es biju domājusi iet pa konditorijas līniju, bet piedzima pirmais bērns, un paliku mājās. Patiesību sakot, mēs neko neprotam. Tā nu tas ir.»

Tomēr Jolanta B. ir gandarīta, ka beidzot nonākusi pie patiesības, un atzīst, ka tagad viņa «nesapņos par desu, bet vispirms uz maizes uzliks sviestu», «nesauks nesasniedzamās vīnogas par zaļām», kā arī, «sakot «halva», vairs negaidīs, ka uz mēles kļūs salds». ▼

Eksperts: tas draņķis vienkārši čakarējas

23.jpg

Attēlā: kad nepieciešams eksperta slēdziens

Kad pilsētas lauku teritorijas iedzīvotāja Genādija Žukovska uzticamajai 1986. gada izlaiduma automašīnai BMW tuvojās ikgadējās tehniskās apskates termiņš, vīrieti pārņēma savādas priekšnojautas. «Patiesībā mēs esam saauguši kopā, esam kā viens vesels,» Genādijs, runādams par savu uzticamo spēkratu, neslēpj aizkustinājumu. «Vienmēr esmu centies to uzturēt labākajā tehniskajā kārtībā. Ne velti cilvēki saka, ka man ir zelta rokas. Tomēr šoreiz sapratu, ka mani spēki būs par vājiem.» Genādijs bija nobažījies par «dīvainiem trokšņiem» automašīnas transmisijā. Nespēdams rast trokšņiem izskaidrojumu, viņš nekavējoties devās pie speciālistiem.

Autoservisa «Poligons» darbinieki veica rūpīgu Genādija automašīnas pārbaudi, taču nekādus būtiskus defektus neatklāja. Kā norādīja no blakus boksa pieaicinātais eksperts, pieredzējušais mehāniķis Leonīds Kuzmins, «tas draņķis vienkārši čakarējas, un viss!» ▼