Kategorijas «Kultūra» arhīvs
Attēlā: režisors slēpjas
Jaunais kinorežisors Guntars Petjulkins (33) savu radošo karjeru bija iecerējis sākt ar vērienīgu un ambiciozu kinoprojektu, kas turpinātu jau līdzšinējās latviešu kino tradīcijas, vienlaikus filmu mākslā ienesot arī vēl nebijušas vēsmas. Viņš nenojauta, ka šī iecere jau itin drīz kļūs par nopietnu apdraudējumu viņa veselībai un pat dzīvībai.
Pilsētas lauku teritorijas iedzīvotājs un pašpasludināts «kino fanāts» Edmunds Vīgants (43) paziņojis, ka «tam vienreiz jāpieliek punkts». Par jaunā režisora galvu viņš ir izsludinājis atlīdzību — 300 latus. Jāpiebilst, ka tieši tādu summu G. Petjulkins pagājušajā mēnesī saņēma no Valsts Kultūrkapitāla fonda sava darba nākamās daļas scenārija rakstīšanai.
Pravietiski izrādījušies režisora vārdi, ka triloģija «Trīs lietas, labas lietas», kuru veidos trīs pilnmetrāžas filmas, būs «tik garlaicīga, ka no garlaicības varēs nomirt». Lai gan šobrīd pabeigta tikai pirmā triloģijas filma, pēc tās noskatīšanās režisoram jau izteikti draudi.
E. Vīgants pastāstīja, ka «arī daudzi līdzšinējie latviešu kino darbi man likuši apsvērt, kāpēc stundu, divas vai pat vēl ilgāku laiku no manas dzīves vajadzētu pavadīt kinozāles tumsā… Sūdīgi uzrakstīti dialogi, aktieri, kas neprot tēlot, režisori, kas neprot režisēt — es nesaprotu, kāpēc tas viss.» E. Vīgants vienīgo risinājumu saskata «klajā un nesaudzīgā cīņā ar visiem, kas iedomājas, ka spēj nodarboties ar kino».
Tomēr G. Petjulkins ir apņēmības pilns un neļaujas iebiedēšanai. «Es negrasos koķetēt ar skatītāju un pazemīgi izdabāt… Daži tomēr tās filmas noskatīties ir spējuši, kaut vai tikai darba pienākumu dēļ. Atsevišķiem indivīdiem šis projekts varbūt liksies neērts, taču esmu gatavs cīnīties,» norādījis apņēmīgais Kultūras akadēmijas beidzējs, kas drošības apsvērumu dēļ pārvietojas transporta līdzeklī bez pazīšanas zīmēm un naktis spiests pavadīt gadījuma rakstura mājokļos, par kuriem viņam pašam nav jausmas, kā tajos nokļuvis. ▼
2006. gada 6. jūnijs • Kategorija: Kultūra • Pievienot komentāru
Attēlā: tā kā bibliotēka, tā kā atkal nē
Kultūras ministre Helēna Demakova (TP) apstiprinājusi plānu tā kā celt, bet reizē arī tā kā necelt Nacionālo bibliotēku. Jaunais lēmums ļaus uz juridiski precīza pamata turpināt «de facto» uzsāktos darbus un dos ministrijas rokās izšķirošo argumentu gan sarunās ar ātrākas celšanas atbalstītājiem, gan sarunās ar celšanas pretiniekiem.
«Labāk skaidrs, kaut arī sāpīgs lēmums, nekā ilgstoša grimšana iluzorā optimismā. Šodien ir beigusies, atļausiet teikt, muļļāšanās ap Nacionālo bibliotēku, un simboliski tapis likts un nelikts mūsu Gaismas pils pamatakmens,» pastāstīja ministre.
Jau vistuvākajā laikā, īstenojot lēmumu, tiks ne līdz galam nojauktas ēkas, kas atrodas topošās bibliotēkas vietā, rokamo pamatu bedri no otra gala atkal bērs ciet, bet būvkonstrukcijas, ko ievedīs pa vārtiem vienā būvlaukuma pusē, pa vārtiem pretējā pusē atkal vedīs ārā. ▼
2006. gada 31. maijs • Kategorija: Kultūra • Pievienot komentāru
Attēlā: vai tuneļa gals?
Kā ziņo pilsētas lauku teritorijas iedzīvotāja un čakla dabas parādību novērotāja Liene Grudule (97), ir pienācis «maijs un mežābeles zieds tik balts.» Tāpat kā citus gadus, mežābeles zieds un «vecs akmens sols un galds» zem tā viņu neatstāj vienaldzīgu. «Bij maijs un sēdējām mēs divatā. Uz vecā akmens sola tā,» norādījusi omulīgā pensionāre, kas nu jau vairākus gadus neiziet no mājas un novērojumus veic attālināti.
Novērojumi gadu gaitā pētniecei ļāvuši nonākt pie vairākiem nozīmīgiem atklājumiem. «Iet laiks un vairs neviens te neatnāk, pat akmens apsūnot jau sāk,» pastāstīja Grudules kundze, taču pašu galveno noslēpumu viņai vēl arvien nav izdevies atklāt: «Kam ziedi, mežābele rūgtā, tik balta, balta tu kā laime un kā prieks? Kam ziedi tu un nobirsti kā sniegs?»
Pie šī jautājuma viņa atgriežas ik gadus, taču pagaidām atbildes nav. Novērojumi un pētījumi turpinās, un Grudules kundze apgalvo, ka jau redzot «gaismu tuneļa galā». ▼
2006. gada 11. maijs • Kategorija: Daba, Kultūra • Pievienot komentāru
Attēlā: seriāla varonis raksta šo un to
Kaut gan jau vairākus gadus sabiedrībā cirkulējušas baumas par pazīstamā advokāta Andra Grūtupa saistību ar pirms vairākiem gadiem populāro televīzijas seriālu «Slepenās lietas» (jeb «X faili»), līdz šim tam nebija izdevies gūt apstiprinājumu.
Tagad atklātībā nonākuši jauni fakti. 9. aprīlī LTV 1. programmā tika demonstrēts raidījums «Vakara intervija». Tajā Andris Grūtups atbildēja uz žurnālista Ginta Grūbes jautājumiem. Taču kā pamanīja vērīgākie televīzijas skatīji, raidījums bija aizdomīgi īss, jautājumu tajā bija maz un vēl mazāk atbilžu.
Pagaidām nezināmos apstākļos raidījums ticis saīsināts, un ārpus ētera palikusi lielākā daļa intervijas — arī tā, kurā Andris Grūtups stāsta par «Slepenajām lietām».
Vairāki mediju eksperti atzinuši, ka pastāv nepārprotama līdzība starp Andri Grūtupu un seriālā «Slepenās lietas» sastopamo varoni, kas plašāk pazīstams kā «Cigaretes smēķējošais vīrs». Cigaretes smēķējošais vīrs ir ar literāta ambīcijām apveltīta noslēpumaina persona ar ārkārtīgi lielu ietekmi, kas parasti tomēr cenšas palikt ēnā. Seriāla pirmo trīs sezonu sērijās par Cigaretes smēķējošā vīra nepiepildītajām literārajām ambīcijām nekas nav zināms — tās atspoguļotas jau krietni vēlāk, ceturtajā sezonā, kad skatītājiem par viņu jau izveidojies noteikts priekšstats.
«Cilvēki man teikuši, ka arī aktieris esot piemeklēts man līdzīgs,» norādījis advokāts un aizsmēķējis. «Es jau nezinu, cilvēki mēdz izdomāt visu ko.» ▼
2006. gada 28. aprīlis • Kategorija: Izklaide, Kultūra • Pievienot komentāru
Attēlā: UNESCO saraksts
Saskaņā ar Kultūras ministrijas sniegto informāciju Dienvidu tilts nule kā ticis iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma pieminekļu sarakstā. UNESCO slēdzienā teikts, ka vēl neuzceltais Dienvidu tilts, kas jau kļuvis leģendārs un tiek saukts par «Daugavas zobiem», ir viens no spilgtākajiem savdabīgās un citu valstu iedzīvotājiem grūti izprotamās Latvijas arhitektūras paraugiem. Tam steigšus jāpalīdz, jo līdz šim uzbūvētās tilta daļas jau gandrīz ir sagrāvusi nepieredzēta dabas stihiju plosīšanās.
Kā mēs uzzinājām pilnsabiedrībā «Dienvidu tilts», celtnieki ir šokēti par ekstremālajiem apstākļiem, kas jāiztur tiltam: «Balsti nepārtraukti ir ūdenī! Mēs lasām par šopavasar applūdušajām Eiropas pilsētām, bet tas ir nieks. Vietā, kur atrodas Dienvidu tilts, neapturami plūdi ir visu gadu! Grūti iedomāties celtni, kas varētu ko tādu izturēt. Ūdens ir spēcīgs dabisks šķīdinātājs. Pastāvīgais mitrums iesūcas betonā un šķīdina to. Bet tas ir tikai sākums.
Mūs neviens nebrīdināja par temperatūras svārstībām, kādas jāiztur tilta konstrukcijām. Gada laikā tās var sasniegt gandrīz 80 grādus! To, cik šis skaitlis ir milzīgs, var iedomāties, pieskaitot to istabas temperatūrai. Zupu var vārīt! Betonā, ko pārmaiņus karsē un dzesē, izplešanās un saraušanās dēļ veidojas mikroskopiskas plaisas, kas vēl paātrina ūdens veikto posta darbu, un betons burtiski sairst putekļos.
DIENVIDU tilts? Drīzāk polārais! Saplaisājušajos balstos esošais mitrums Latvijas bargajās ziemās sasalst un izplešas. Ja balsti būtu no gumijas, tie paplestos, bet tie ir no viskvalitatīvākā un viscietākā betona, tāpēc sals plēš tos ar sprādzienam līdzīgu spēku. Ja pa dienu ir atkusnis, bet naktī sals, plēšana atkārtojas katru vakaru. Visbeidzot, arī pati Daugavas virsma sala iespaidā sacietē, veidojot naža asmenim līdzīgu cieta materiāla kārtu, tā saukto ledu. Tas, līdz ar plūdiem kustoties garām balstiem, kā zāģis iegraužas betonā.
UNESCO atbalsts nāk īstajā brīdī. Vēl daži mēneši bez restaurācijas, un tilta balsti vienkārši iebruktu Daugavā.» ▼
2006. gada 27. aprīlis • Kategorija: Kultūra • 1 komentārs
Attēlā: 30 kW versija
Pagājušajā nedēļā kultūras ministre Helēna Demakova (TP) Rubeni izvirzīja Nacionālā teātra direktora amatam. Ministre norādīja, ka viņš esot «saslimis ar teātri». Dažas dienas vēlāk Rubenis tika manīts pie Ķīnas vēstniecības. Kopā ar citiem reliģiskās kustības «Faluņgun» sekotājiem viņš īstenoja badastreiku, protestējot pret Ķīnā notiekošajām represijām. Iespējams, kultūras ministres minētās saslimšanas cēlonis ir tieši nesabalansēts uzturs, priekšlaicīgi sākot badošanos. Tomēr badošanās un slimība Rubenim netraucēja strādāt — laikraksta «Diena» pielikuma «Kultūras Diena» Lieldienu numurā publicēta Rubeņa eseja, kurā viņš Jēzus ciešanu stāstu pielīdzina dāņu režisora Larsa fon Trīra filmas «Dogvila» sižetam.
Nacionālā teātra radošais kolektīvs paudis bažas, vai, būdams slims un nepietiekami paēdis, Rubenis spēs pildīt darba pienākumus. Kultūras ministrijas viedokli šai jautājumā neizdevās noskaidrot. ▼
2006. gada 18. aprīlis • Kategorija: Kultūra, Sports • Pievienot komentāru
